Kultūrpārgājēji, Rosmes bibliotēkas draugi un lasītāji ir ne tikai zinātkāri, bet arī drosmīgi un apņēmīgi ļaudis un pat tad, kad laiks ir gandrīz tāds, ka labs suns savu saimnieku laukā nedzen, sestdienas rītā, kad citi varbūt i nedomāja pamest savas siltās mājas, dodas ceļā.
Vispirms visi ceļi satek Codes autopieturā. Tad dodamies Codē iekšā. Iegriežamies pie vienas no senākām Codes apkaimes ēkām, Codes luterāņu baznīcas. Pirmā baznīcas ēka te uzcelta ap 1570,gadu, bet patlabanējā ēka uzcelta 1680.gadā. Tālākais ceļš ieved ne mazāk senajā Codes muižā. Vietā ar ne mazāk senu un raibu vēsturi Tās pirmssākumi saistās jau ar 1500. gadiem. Tā bieži mainījusi īpašniekus. Šrēderu un Bēku dzimtas varbūt ir tās, ar kuru vārdiem muižas vēsture saistās visvairāk. Un daudz darba muižas uzturēšanā un pārvaldīšanās ieguldījuši tās patlabanējie saimnieki, kuri to mantojuši no vectētiņa, kurš savulaik pie tās nonācis Latvijai atbrīvojoties no padomju iekārtas. Šobrīd muiža kalpo kā viesu māja, kas īpaši piemērota kāzu svinībām - te daudz domāts par dažādām kāzu ceremonijām iekārtotām vietām. Muižā iespējams arī pārnakšņot vairāk kā 20 cilvēkiem. Te ir arī labiekārotas apgaismotas taciņas, nojumes, namiņi. Muižas ēkā pārsvarā valda baltā krāsa.
Daudz baltās krāsas dabūjām arī ceļā, jo Codes ceļi ir no tiem Latvijas baltajiem lielceļiem. Smiltīm un grants segumu klāti. Priecādamies par saulaino laiku, par zaļajiem, apsētajiem un sakoptajiem tīrumiem visapkārt itin naski mērojām ceļu vispirms līdz mazciemam Guntas un tad jau tālāk uz zemnieku saimniecību Vaidelotes, kur mūs viesmīgi uzņēma un cienāja ar šim laikam gluži atbilstošo un noderīgo karsto timiānu, topinambūru un citu gardaugu tēju un miežu putru.
Kā pārgājienam noslēdzoties rakstīja tā nadzīgākā dalībniece Lilita "Ejam..par prieku vēja brāzmām un auriem, ar baltām domām un smaidu, ar skanīgiem smiekliem un baltām mārtiņpuķēm baltiem cilvēkiem! [...] Daba šodien kontrastu un pārsteigumu pilna: zaļais zelmenis, uzartie tīrumi, ziedošie koši dzeltenie rapši! Tintes zilas debesis tad rudzupuķu košumā tad pelēku pelēkās.S aule mūs pavada savā spožumā pa ceļa līkumiem gluži kā Īkstruma upīte! Nonākuši mazciemā Guntas sveicam Guntu! Lepni! Pašas vārdā vesels ciems!! Bērzu birzis, ozoli,sīki krāsaini krūmiņš savā rotā tik krāšņi! Un, lūk,Vaidelotes! Saimniece Daira sagaida mūs kā allaž smaidīga...arī viņa saņem baltus ziedus sava dēla Mārtiņa vārdā! Esam gaidīti ar mielastu. Galdā tiek celta mīlestības maltīte ar putru,topinambūru tēju, rudens veltēm no dārza. Izskan Guntas dziedāta un mūsu piebalsotā galda dziesma! Dievs, Daba, Darbs un Mīlestība ir šo Māju un Cilvēku pamatvērtības! Atvadāmies.. lai līdz ar saulrietu nonāktu Mājās pie saviem mīļajiem.. Ne jau būtība ir noietajos 12km, bet gan kopā būšanā. Līdz decembrim!"
Tā ir. Šīs bija jau sestais pārgājiens šogad. Kopš aprīļa esam aizstaigājuši un izlīkumojuši ceļus uz Viļa Plūdoņa Lejeniekiem Ceraukstē, izlīkumojuši Bērzmuižas, Stūrīšu un ļūdenu mājvietu apciemošanas ceļus Mežotnes pagastā, pa septembra svelmi kājojuši uz Dzejnieku Billītēm un oktobrī paciemojušies Zālītes puses Rāmritos. Tagad, novembrī Code. Jā, un ceram kultūrpārgājienā doties arī decembra sākumā. Pievienoties var katrs nadzīgs gājējs, kurs drošs raitā solī nostaigāt ap 12-15kilometriem.
Vēl novembrī Rosmes bibliotēkā gaidām uz Ziemeļvalstu literatūras nedēļas literāri muzikālu izrīkojumu Kopā ar Ēnu lapsu ārā brīvībā. Te vairāk -https://rosmesbiblioteka.blogspot.com/2024/10/kopa-ar-enu-lapsu-ara-briviba.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru